Pasaules uztvere pilnībā ir atkarīga no sensorās sistēmas iespējām sniegt informāciju par ārējo objektu īpašībām (Vaitkevičiene, Vaitkevičius, 2014). Ar jutekļiem cilvēks iegūst jaunas pieredzes, priecājas par paveikto un dzīvo harmonijā ar vidi (Isbell, Isbell, 2007). Pēc  Palujanskienes, Jonušienes (2010) domām, jutekļi ir elementārie garīgās izziņas procesi  ar kuriem vides signāli caur jutekļu sistēmām izraisa  vides īpašību atspulgus smadzeņu garozā. Sensoro sistēmu saņemtie vides īpašību atspulgi tiek saukti par  jutekļiem (Palujanskiene, Jonušiene, 2010).

Sensorā sistēma ļauj cilvēkam piedzīvot redzes (attēls), dzirdes (skaņa), garšas, ožas, taktilās (tauste), vestibulārās (kustība un līdzsvars) un proprioreceptīvās (ķermeņa robeža, ķermeņa stāvoklis) sajūtas (Goodman-Scott, Lambert, 2015, 274. un tml.).

Redzes, dzirdes, ožas, garšas un taktilās sajūtas sniedz informāciju par vides stimuliem, bet vestibulārās un proprioceptīvās sajūtas informē par ķermeņa stāvokli telpā (Walbam, 2013). Sensorās sistēmas darbības mehānisms ir analizatori; kairinājumu uztverošās receptoru (sensorās) šūnas receptori, aferentais (centrālais) nervs, īpašais jutekļu centrs smadzeņu garozā, referentais ( eferenta) nervs (Palujanskiene, Jonušiene, 2010). Autori uzskata, ka receptors apstrādā vides signālu nervu impulsā un pārraida to uz atbilstošu centru smadzeņu garozā; tur nervu impulss tiek apstrādāts zemākajā garīgajā struktūrā - sajūtā; pēc tam sajūta atkal tiek atgriezta nervu impulsā, un pa eferento nervu ceļo atpakaļ uz sajūtu šūnām, lai pārbaudītu, vai izveidojās adekvāts vides īpašības  atspoguļojums. Sajūtas ir sadalītas ārējās un iekšējās.